21. gadsimts izglītībā

Viens no visbiežāk sastopamajiem tematiem rakstos, sarunās un diskusijās par izglītību ir 21. gadsimts ar straujo pārmaiņu procesiem pasaulē. Arvien vairāk saprotam, ka 21. gadsimts ir tagad un tepat. Arvien vairāk apzināmies, ka rītdiena var būt pavisam atšķirīga no vakardienas. Tie esam mēs, kurus skar straujās pārmaiņas, tādēļ arī jārīkojas mums pašiem. 21. gadsimta skola ir tā, kurā mācās mūsu bērni, mūsu mazbērni, kurā strādājam mēs vai mūsu līdzcilvēki. Tas nozīmē, ka nepieciešamās izmaiņas jāveic tieši mums. Tādēļ par 21. gadsimta iezīmēm, to ietekmi uz mācībām un profesionālo darbību vajadzēs domāt ik brīdi, sekot pārmaiņām ap mums un rīkoties tā, lai skola patiešām sagatavotu dzīvei. Ne velti projekts Skola 2030 nav un nevar būt beidzies, jo ne reti šodien nav iespējams pateikt, ko un kā labāk darīt rīt. Šobrīd projekta materiālos lasām, ka “vēlamies redzēt katru skolēnu kā atbildīgu sabiedrības dalībnieku, personību ar pašapziņu, kurš ciena un rūpējas par sevi un citiem, radošu darītāju un lietpratēju izaugsmē, kam mācīšanās kļuvusi par ieradumu. Vispārējās izglītības standarts nosaka ietvaru un mācību organizāciju, lai šo vīziju īstenotu dzīvē un skolēnam dotu iespēju apgūt zināšanu pamatus kopā ar vispārējām jeb caurviju prasmēm (pašizziņa, pašvadība, domāšana, radošums, sadarbība, līdzdalība, digitālā lietpratība) un vērtībās balstītiem tikumiem (atbildība, centība, drosme, godīgums, gudrība, laipnība, līdzcietība, mērenība, savaldība, solidaritāte, taisnīgums, tolerance). Vairāk par projekta Skola 2030 veiktajām izmaiņām pamatizglītības standartā lasiet šeit.

Ļoti svarīgi ir apzināties sevi un savu valsti plašākā kontekstā, jo bieži vien mūsu problēmas nav tikai mūsējās un mūsu mērķi un ceļš uz tiem nav aktuāli tikai mums.

Andreass Šleihers (Andreas Schleicher), OECD izglītības eksperts, vienā no savām jaunākajām publikācijām (2018. gada maijā) “World Class. How to Build a 21-st Century School System” (Kā veidot 21. gadsimta skolas sistēmu) piedāvā saprātīgu un gudru redzējumu par to, kā jaunās tehnoloģijas var apvienot ar dziļi cilvēcīgu mācību procesu tā, lai optimāli sagatavotu jauniešus 21. gadsimta izaicinājumiem. Pasaulē, kurā ir pietiekami daudz lietu, kuras var viegli iemācīt un viegli pārbaudīt, ir viegli daudz ko digitalizēt un automatizēt. Tādā pasaulē tikai mūsu iztēle, izpratne un atbildības izjūta ļauj mums izmantot 21. gadsimta iespējas, lai šo pasauli darītu labāku. Tādēļ 21. gadsimta skolai jāpalīdz skolēniem vispirms saprast sevi, just empātiju pret citiem, atšķirt pareizo no nepareizā un kritiski vērtēt to, ko apgalvo citi. Viegli saskatīt, cik līdzīga šī doma ir projekta Skola 2030 vīzijai par skolēnu, kā arī nevar nepiekrist šai domai. Andreass Šleihers ir pazīstams arī kā PISA testu ieviešanas idejas autors, un šajā ziņā pasaules izglītības ekspertu viedokļi ir pretrunīgi. Tomēr šī kunga ieguldījums izglītības pētījumos un darbs izglītības jomā ir ļoti nozīmīgs, un tieši starptautiskie novērtējuma testi ļauj salīdzināt dažādu valstu situāciju un izdarīt vērā ņemamus secinājumus, tādēļ ar tiem vērts iepazīties.

Šajā publikācijā tiek atmaskoti vairāki mīti saistībā ar izglītību, kuri realitātē tomēr gluži tā nedarbojas. Daži no tiem ir svarīgi arī šeit un tagad, pie mums Latvijā. Piemēram, tas, ka skaitliski mazākās klasēs vienmēr būs labāki mācību rezultāti; ka panākumi izglītībā sasniedzami, ieguldot arvien vairāk naudas; ka labāku mācību rezultātu sasniegšanai skolēniem jāmācās vairāk. Ir patiešām interesanti izlasīt Andreasa Šleihera aprakstītos pētījumus un piemērus, kas to atspēko. Galvenais mērķis visai publikācijai ir rosināt domāt un rīkoties tā, lai tiktu veidota iespējami kvalitatīvāka un efektīvāka mūsdienīga izglītības sistēma.

Ir pilnīgi skaidrs, ka katrai valstij, pilnveidojot savu izglītības sistēmu, jāņem vērā tās vēsture, kultūra, stiprās un vājās puses, taču Andreass Šleihers savā publikācijā atsaucas uz ASV izglītības eksperta Marka Takera (Marc Tucker) salīdzinošās novērtēšanas pētījumiem, kuri atklāj pārsteidzoši daudz kopīga izcili funkcionējošām izglītības sistēmām, neatkarīgi no iepriekš minētajām individuālajām lietām:

• Valstīs, kuru sasniegumi izglītībā ir augsti, līderi ir pārliecinājuši sabiedrību, ka ir vērts ieguldīt izglītībā, kas atstās spēcīgu iespaidu uz nākotni.
• Izglītības sistēmām ar augstiem sasniegumiem raksturīgi, ka izglītības politika ir saskaņota, pēctecīga un noteiktā laika periodā tiek konsekventi īstenota.
• Izglītība ir pieejama visiem. Valstīs ar labākajiem rādītājiem izglītībā tiek gādāts, lai ikviens saņemtu izcilu mācīšanu. Ne reti labākie skolu vadītāji un labākie skolotāji strādā vietās ar lielākiem izaicinājumiem.
• Tiek pievērsta ļoti liela uzmanība skolotāju izglītošanai vislabākajā veidā, tiek gādāts par vidi, kurā skolotāji strādā kopā, izmantojot labāko pieredzi. Skolotāji tiek iedvesmoti pilnveidoties.
• Ļoti labās izglītības sistēmās tiek uzstādīti augsti mērķi skolēnu sasniegumiem, taču skolotājiem ir dotas iespējas izdomāt, kā viņiem jāmāca savi skolēni, lai sasniegtu vajadzīgo. Skolotāji tiek iedvesmoti būt inovatīviem, pilnveidot savas profesionālās prasmes un sadarboties. Administratīva skolotāju darba kontrole tiek aizstāta ar profesionālām darba organizācijas formām.

Šie un vēl citi pētījumos minētie labas izglītības sistēmas stūrakmeņi būtu nepieciešami ikkatrā valstī, kura vēlas uzlabot savu skolu sistēmu. Taču pārmaiņas nenāk viegli, to mēs redzam arī savā valstī. Ikvienam ir viedoklis par izglītību, taču vienoties par svarīgāko un iet pa pārmaiņu ceļu nav tik vienkārši. Tieši sadarbība un vienošanās starp skolotājiem, sabiedrību un izglītības politikas veidotājiem ir viens no atslēgas vārdiem. Tas arī ir pirmais klupšanas akmens. Andreasa Šleihera publikācijā piedāvāts plašs apskats par to, kā veiksmīgi realizēt labas pārmaiņas izglītībā. Šīs domas var noderēt ikvienam, kurš patlaban vēl nav īsti pārliecināts, ka Latvijas izglītības sistēmā nepieciešamas pārmaiņas, ka Skolai 2030 jābūt. Iespējams, ka, iepazīstoties ar Šleihera publikāciju pamatīgāk, kāds atradīs savu vietu pārmaiņu gaitā.

Kā viens no pārmaiņu nepieciešamības pamatojumiem ir straujās 21. gadsimta pārmaiņas it visās dzīves jomās, piemēram, digitalizācijas attīstība maina gan komunikācijas formas, gan ikdienas norises, gan pakalpojumus, gan lielražošanu. Nav iespējams prognozēt, kādas izmaiņas notiks ilgākā laika posmā. Ir skaidrs, ka skolēni jāgatavo pārmaiņu pilnai dzīvei, attīstot viņu spēju patstāvīgi iegūt nepieciešamās zināšanas visdažādākajos veidos, izmantojot visas iespējas. Tehnoloģiju loma dzīvē šobrīd nav apstrīdama, tādēļ tā nav apstrīdama arī izglītībā, kurai jāsagatavo skolēni dzīvei. Kādā veidā – šāds lēmums jāpieņem skolotājam, kurš ir augsti kvalificēts, radošs profesionālis ar tiesībām izlemt, kā strādās skolēni, lai sasniegtu izglītības reformā nospraustos mērķus.

Tehnoloģijas viennozīmīgi arī taupa laiku, jo, redzot lielāku darba apjomu, parasti rodas jautājums – pa kuru laiku? Prasmīgs un mērķtiecīgs tehnoloģiju lietojums šajā ziņā ļoti palīdz. Atgriežoties pie raksta sākumā citētās Andreasa Šleihera domas, ka šobrīd ļoti daudz lietu var viegli apkopot, iemācīt un pārbaudīt, jāatzīmē, ka to var izdarīt tieši pateicoties tehnoloģijām. Tas atbrīvo laiku sarežģītākām un dziļākām lietām, bez kā nav iedomājama izglītība – attieksmes, vērtības, spēja orientēties jaunos apstākļos, starpdisciplinārās prasmes un daudz kas cits. Visi ar izglītību saistītie cilvēki, kuri vēlas zināt vairāk par mūsu piedāvājumu tehnoloģiju jomā, vienmēr būs laipni gaidīti pie mums. Mēs varam palīdzēt, jo mums nav vienalga.

Izmantotie materiāli:

1. Materiāli no vietnes skola2030.lv
2. Andreas Schleicher, “World Class. How to Build a 21-st Century School System”, 297.lpp.